Cienījamie Baznīcu nakts rīkotāji visā Latvijā, katrā draudzē!
Baznīcu nakts 2025 moto: “Vai tu tam tici?” (Jāņa ev. 11; 26).
Ticība ir īpaša Dieva dāvana, kas dota vienīgi cilvēkam. Cilvēks nespēj dzīvot bez ticības uz kaut ko, kas stāv pāri viņa iespējām un dod drošu pamatu. Tātad jautājums nav „Vai tu tici?”, bet gan „Kam tu tici un vai spēj uzticēties?”.
Ticība Dievam ir ticība brīnumam, ticība kaut kam, kā esamību tu jūti ar visu savu prātu, sirdi un spēku. No vārda „ticība” izriet arī vārds uzticēšanās – tas jau ir kaut kas plašāks: es varu uzticēties Baznīcai, savai valstij, konkrētiem cilvēkiem, bet tās jau ir cilvēku izveidotās institūcijas un „kļūdas faktors” var būt lielāks. Tomēr bez uzticēšanās arī ir ļoti grūti, pat neiespējami dzīvot. Bez uzticēšanās mūsu savstarpējās attiecības var kļūt toksiskas un sāk iznīcināt mūs pašus…
Tomēr pirmā motivācija jebkurā lietā ir ticība – vai tu tici tam, ko tu gribi izdarīt? Baznīca un draudze ir kopiena, kas uztur pati sevi Dieva Svētā Gara spēkā. Ja mēs esam iecerējuši kādu lielāku projektu – kaut vai nomainīt baznīcai jumtu – tam ir nepieciešami lieli līdzekļi. Pieņemsim, ka publicitāte ir nodrošināta. Pie kā mēs parasti ejam lūgt naudu? …. Turīgāki cilvēki, bankas un tamlīdzīgi. Bet jāsāk patiesībā ir ar lūgšanu un sevi – „Vai es ticu, ka mēs kopā to varam?” un „Kāds būs mans personīgais ieguldījums?” Tam nav jābūt lielam – tas var būt kaut 1 eiro, bet tam klāt nāk ticība, kas nodrošina panākumus.
Mums, un laikam arī daudzām citām Eiropas tautām, ir raksturīgs „kalpu sindroms”. Mēs šaubāmies un neticam. Īpaši tas ir raksturīgi labākos sadzīves apstākļos. Padomju laikos Baznīca tika vajāta, bet tā pastāvēja cauri visiem neticības gadiem un turēja pie ticības visus Sibīrijas izsūtītos. Bez ticības brīnumam mūsu Latvijai nebūtu tās neatkarības un šodien mēs varētu būt Ukrainas situācijā, vai pat vēl ļaunāk – mūsu jaunieši tiktu iesaukti karadienestā karam pret Ukrainu. Bet patiecoties ticībai – mēs šodien esam patiesības pusē.
Sarunvalodā mēs bieži lietojam izteikumus: “Vai tu nevarētu, lūdzu,…? Vai tu nepasniegtu man…?” Varbūt mums derētu nomainīt šos izteikumus pret: “Vai tu vari?” un „Pasniedz, lūdzu.”
Redzēt izmaiņas Dieva darbā un draudzē, dažkārt ir tāpat, kā sēdēt dārzā un vērot zāles augšanu pavasarī. Dievs mums, nepacietīgajiem, māca izturību un pacietību. Neatlaidību labo mērķu sasniegšanā. Lai kaut ko izdarītu ir vajadzīga ticība tam, ko tu dari.
Mums pazīstamā Dieva, Jēzus Kristus personā, būtība ir ļoti atšķirīga no cilvēka priekšstatiem par Dievu un Viņa iespējām. Viņš mums ir atvēris jaunu iespēju pasauli. Vājums un neaizsargātība, kā Dievs nāca pasaulē, ir abpusēja zīme – Dievs no mums spēj izveidot to, par ko mēs savā prātā sakām: TAS NAV IESPĒJAMS, jo Viņa vārds ir – IESPĒJAMS!
Vai Tu tici, ka ar Viņu viss ir iespējams? Tas ir jautājums katram no mums arī Baznīcu nakts pasākumā, kas tuvojas un kam mēs visi esam aicināti.
Ticībā,
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas
Baldones, Birzgales, Budbergas un Tomes draudžu mācītājs Juris Morics.